Rētu Anatomija / II daļa

Rētas – gan fiziskas, gan emocionālas – bieži vien tiek definētas kā tabu tēma. Tās tiek slēptas, noklusētas un maskētas. Mēs vairamies runāt par jautājumiem, kas skar nepatīkamas atmiņas. “Rētu anatomija” pievēršas šīs tēmas humānam atspoguļojumam, vēlas parādīt rētu dabiskumu un iederību. Ikviena pieredze ir daļa no pagātnes, kas veido personības izaugsmi un ietekmē dzīves skatījumu.

Projekta ideja radusies 2016. gada februārī, kad kāda sieviete uzrunājusi fotogrāfi iemūžināt savu trīsgadīgo dēlu, kuram tika noteikta diagnoze – iedzimta sirdskaite – kā rezultātā viņš ir pārcieties divas sirds operācijas. Uz krūškurvja ir palikusi rēta. Bērna māte vēlējusies saglabāt šīs fotogrāfijas kā vizuālu apliecinājumu un atmiņu par svarīgu dzīves posmu. Ar šo satikšanos sākas projekts, kura pirmā daļa bija skatāma kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Projekta pirmo daļu joprojām var skatīt te. Projekta mērķis ir ikvienam atgādināt, ka šajā perfekcionisma un skaistuma kulta laikmetā ir svarīgi nezaudēt sevi un neļauties stereotipiem. Rētas ir skaistas, jo tā ir daļa no mums un mūsu pieredzes.

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Zini, ir tas teiciens, ja nāk sūdi, tad nāk visi kopā. Tas bija tumšs periods manā ģimenē, mamma cieta nelāgā auto avārijā, joprojām ir ratiņkrēslā. Lai gan man bija tikai 4 gadi, atmiņas no tā perioda ir ļoti spilgtas. Norisinajās viss mammas atveseļošanās process, un mani aizsūtīja pie vectēva, tur es dzīvojos.

Tas oficiālais neoficiālais stāsts ir tāds, ka es sāedos ogas, man sāpēja vēders, aizveda uz slimnīcu. Māsiņa, kas par mani rūpējās, ielika netīru katedru manā rokā un aizmirsa.  Es ļoti labi atceros to mirkli, kad es guļu slimnīcā un saprotu, ka nevaru pakustināt roku. Savā bērna prātā es neko nesapratu un man likās, ka gan jau viss būs kārtībā. Roka sastrutoja, sākas smaga asins saindēšanās, es nonācu reanimācijā. Viens no variantiem ir amputēt, otrs ir mēģināt iztīrīt. Vēl nedēļu ārsti nesaprata, ko īsti iesākt, atceros, ka savu piecu gadu dzimšanas dienu sagaidīju pie sistēmām.

Pa slimnīcu nodzīvoju vairākus mēnešus un pati sev galvā stāstīju, ka ar roku viss būs kārtībā, jo varu cieši apskaut tēti. Man bija tāda iekšēja doma, ka ārsti to vēro un pēta.

Tā man arī parādījās šīs lieliskās rētas, labā ziņā ir tā, ka roka ir un labi funkcionē. Pusaudža vecumā besīja, ka visi skatās, domāju, ka notetovēšu visu roku un tad neviens nepievērsīs uzmanību. Tad kaut kādā brīdī, apzinātā vecumā, parādījās sajūta, ka tā ir mana firmas zīme, nevienam tādas nav. Tas nereti ir iemesls, kā sākt sarunas. Ceļojot man patīk jokot, ka vienreiz saskāros ar haizivi un cilvēki patiešām tic. Japānā stāstīju, ka tas notika Baltijas jūrā. Tāds melnais humors.

Zane

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Pamatskola. Man bija 15 gadi. Sākās vasaras brīvlaiks, kā jau visiem jauniešiem – gribējās pastrādāt. Netālu no mājām bija kokapstrādes uzņēmums, gāju tur meklēt darbu. Gribēju krāmēt dēlīšus, kaut ko tādu. Viss kārtībā, sāku strādāt, krāmēju dēlīšus.

Pavisam neilgi pēc tam tiku norīkots darbam pie ripzāģa, kur nācās aizvietot pieredzējušu strādnieku. Būdams tik jauns neapzinājos iespējamās sekas. Pāris minūtēs parādīja darba pienākumus ar domu, ka jāaizvieto būs tikai uz pāris stundām. Sāku garināt dēļus, negaidot viens dēļa gals nokrita lejā kā rezultātā plaukstu, kas atradās uz dēļa, ierāva tieši griezošā zāģa ripā. Sākas šoks, panika, atceros fragmentu, kad mana sadragātā plauksta karājas vien uz asinsvada. Daļa pirkstu mētājās uz grīdas.

Apkārtējie nozuda, taču atceros vienu cilvēku, kurš šajās briesmās palīdzēja cik spēja, nodrošinot, lai pēc iespējas mazāk zaudētu asinis. Tas atmiņā būs uz mūžu.

Visu vasaru pavadīju slimnīcā, ārsti centās saglābt roku, kas vairāk vai mazāk bija eksperiments arī viņiem. Mērķis bija salikt plaukstu no daļām. Kā daļas izmantoja no kājām un rokām ņemtos audus. Locītava manai rokai vispār neeksistē, tāpat arī daļa pirkstu. Iespējams varēja panākt to, ka saglābtie pirksti kustās, bet ar tādu roku es nespētu iet cilvēkos.

Bet esmu piešāvies un neizjūtu to kā apgrūtinājumu, ikdienā metu izaicinājumu sportam – spēlēju tenisu, skrienu, esmu darbojies cīņas sportā, startējis šķēršļu skrējienos, kā arī esmu kaislīgs makšķernieks. Varu sasiet šņores, vadīt automašīnu. Dzīvoju pilnvertīgi.

Edijs

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Cīnoties par attiecībām un glābjot pa visām vīlēm irstošo laulību, uz kreisās krūts muskuļa, sirds rajonā, uzliku toreizējās sievas portretu. Viņa tajā laikā bija gaidībās ar mūsu pirmdzimto, un tas šķita gana emocionāls un piemērots brīdis.

Tā patiešām bija nevajadzīga un pārspīlēta laulību apliecināšana, un zīmīgi, ka ne pirms, ne pēc neviena tetovēšanas procedūra nesāpēja tik ļoti kā šī – ar viņas seju…

Kad šķīros, vēlējos izdzēst viņas portretu. Izmantoju brīdi, kad spēlēju Krasnojarskā, sameklēju vietējo plastikas ķirurgu, kurš solīja, ka ar speciālu lāzerterapiju šo portretu var padarīt par nebijušu. Kad viņš sāka darboties, man bija sajūta, ka esmu kā cūka, kam svilina ādu. No slimnīcas aizgāju sakumpis aiz sāpēm.

Tagad bijušās sievas portreta vairs nav, bet āda tajā vietā palikusi rētaina un plankumaina. Ja gribi izšķirties ar sievieti, tetovē viņas seju.

Kaspars

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Gribēju iestāties NBS, bija laba fiziskā sagatavotība, neatbilda divi citi kritēriji. Es biju pilnībā apņēmies stāties nākamajā gadā.

Lai gūtu pieredzi, iestājos zemessardzē, izpildīju visus normatīvus, nodevu zvērestu. Nākamajā rītā devos uz kaujas šaušanu, pēc tās notika pulcēšanās pusdienām.

Kādreiz tā diena diena man bija spilgti atmiņā. 2011. gada 23. oktobris, 13.30 notika sprādziens Ādažu poligonā.

Viens no zemessargiem bija kolekcionārs, kolekcionēja ieročus, patronas. Viņš no poligona bija paņēmis lādiņu no amerikāņu zemstobra granātas un ielicis savā somā. Pēc mācībām viņš kārtoja mantas savā somā un tad notika sprādziens. Es biju viens no cietušajiem, kam šķemba trāpīja acī un vēderā. Man bija cepure ar emblēmu. Un ja nebūtu šī emblēma, es iespējams nebūtu šeit. Tā tika nošķelta.

Kopumā bija 7 cietušie un 1 bojā gājušais. Es esmu pilnībā zaudējis redzi ar labo aci. Pēc sprādziena laika telpa bija zudusi. Es biju eiforijas stāvoklī.

Šķemba joprojām ir acī un pastāv risks, ka pasliktināsies redze otrai acij.

Pēctraģēdijas posms bija grūts, tomēr es nospriedu, tāpat nekas nekļūs labāks. Es joprojām esmu zemessardzē, aktīvi piedalos, par spīti visam. Dzīve ir tikai viena un dzīvot nozīmē cīnīties.

Roberts

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Man stāsts nav traģisks, bet tas ir citādāks.

Kad man bija 8 gadi, vecāki nolēma, ka man jāizoperē dzimumzīme, jo es to ļoti slēpu, liku virsū rokas, kasīju. Bija kauns no citiem.

Pēc operācijas rēta palika kā S burts. Nevar neskatīties, kad ierauga. Ja es uzvelku topiņu, esmu sagatavojusies reakcijām. Man pašai nepatīk pieskarties tai rētai, nepatīk arī, kad citi pieskarās. Tā sajūta ir tāda, ka kaut kas nav kārtībā.

Es nestāstīju savam draugam, ka piedalīšos projektā. Viņš 16 gadu vecumā spēlējās ar pirotehniku un zaudēja divus pirkstus, uz rokas arī ir palikušas vairākas rētas. Viņš joprojām nav par to atklāti stāstījis, tāpēc gribēju piedalīties un parādīt cilvēkiem, ka par rētam var runāt.

Alise

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Kad biju maziņa, izskatījos tāpat kā pārējie bērni – maza un smaidoša dvēselīte. Diemžēl tā nebija. Apkārtējie to pamanīja tikai tad, kad es mācījos 7.klasē, bet griezt sevi sāku jau 10 gadu vecumā.

Man nav paveicies ar vecākiem. Kad es biju tikko piedzimusi, māte mani ņēma līdzi uz “pritoniem”, apkārt tukšas pudeles, alkoholiķi, narkomāni… Mani izglāba mana vecmāmiņa. Vēlāk savu māti redzēju tikai 5 gadu vecumā un kopš tā laika neesmu neko par viņu dzirdējusi, izņemot to, ka mans pusbrālis ir atdots bērnunamā, es neesmu viņu satikusi.

Es nekad neesmu patikusi arī savai pamātei. Tad, kad tēvs nebija blakus, mūsu mājās notika drausmīgas lietas. Viss, ko tagad rāda ziņās – viņa visu to darīja. Kliegšana, bāršana, smiešanās un sišana. Neviens tajā laikā nevarēja man palīdzēt, jo neviens neko nezināja vai arī izlikās, ka nezina. Pati neko neteicu, jo bija ļoti bail. Viņa neko nelietoja, tā laikam bija greizsirdība. Mans vienīgais draugs bija mana vecmāmiņa, pie viņas es paliku katras brīvdienas.

Es paliku ļoti noslēgta, manā galvā bija daudz domu un pārdzīvojumu. Daudz raudāju. Mani izsauca aprunāties ar skolas psihologu un apkārtējie uzzināja kādos apstākļos es dzīvoju jau 14 gadus. Tika konstatēta depresija. Mana glābšana bija ‘’selfharm’’ jeb sevis griešana. Rokas, kājas, citas ķermeņa daļas, viss, lai būtu vieglāk pārdzīvot murgu. Daudzi domā, ka tā ir uzmanības pievēršana, bet griezumi ir gandrīz neredzami. Kad sapratu to, ka rokas ir pārāk pamanāma vieta – sāku to darīt tur, kur nevarēs redzēt pavisam. Arī teiciens “centies domāt pozitīvi” ir kā plāksteris uz lūzuma.

Diemžēl mans tēvs un pamāte neiesaistījās manā ārstēšanā un 17  gadu vecumā es savācu savas mantas un aizbraucu prom uz Rīgu. Dzīvoju pie draugiem, visu laiku mainīju dzīvesvietas. Es joprojām nesaprotu ne savu tēvu, ne māti, kāpēc tas viss ir noticis, un ir sāpīgi par to runāt, bet cenšos iet tālāk un neapstāties.

Brīžiem ir ļoti grūti, sāpīgi un nav spēka turēties, bet es zinu, ka ir tie, kas mīl mani un man pašai arī ir ko mīlēt. Pasaule ir tik liela un es gribu vēl tik daudz ko redzēt.

Tori

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Tā bija mana septītā dzimšanas diena. Ciemos bija atbraukuši ciemiņi, man mugurā bija  sintētiskā sporta jaka. Gadījos blakus spirta lampai, kas uzsprāga. Jaka aizdegās, nevarēju no tās atbrīvoties, jo slēdzējs jau bija sakusis, viss biju liesmās. Mamma plēsa jaku nost ar plikām rokām ,lai atbrīvotu mani. Tā arī viņai apdega rokas.

Liesmas apdedzināja man seju, kaklu, ausi un roku. Ļoti sāpēja, es kliedzu. Ātrā palīdzība iedeva man zāles, pēc tā vairs neko neatceros. Pamodos pēc vairākām dienām jau Rīgā, slimnīcā. Visa seja un rokas bija apbindētas. Katra pārsiešana bija zem narkozes. Pēc mēneša man piešuva auss ļipiņu un pārstādīja ādu, jo brūce uz kakla bija pārāk liela. Beidzot mūs palaida mājās, bet reizi divās dienās mamma ar tēti veda mani uz Rīgu pārsieties. Nu ir pagājuši gandrīz 3 gadi kopš apdeguma, ir bijušas 4 rētas likvidācijas operācijas .

Tagad es jūtos labi, priecīgs un laimīgs ,ka visi izdzīvojām – arī mazais brālītis, kas negadījuma brīdī jau bija mammai puncī.

Lenijs

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Es studēju medicīnu, biju beigusi 1. kursu. Vasarā, neilgi pirms studiju sākuma, es kritu no zirga. Likās parasts kritiens, bet izrādījās diezgan neparasts – salauzu otro kakla skriemeli.

Negadījuma dienā pati aizbraucu projām ar motorolleri, tad no garāžas aizkliboju līdz mājām un teicu, ka jābrauc uz uzņemšanu. Tur lūzuma faktu palaida garām, un kādu laiku nostaigāju, nenojaušot, ka trauma ir tik nopietna.

Divas nedēļas vēlāk nonācu  “Orto” klīnikā pie daktera Arta Gulbja, kur viņš mani operatīvi izoperēja. Kaklā ir 4 skrūves un 2 stienīši. Un tagad viss ir lieliski. Anesteziologs klīnikā jautāja, vai es vēl jāšu. Teicu, ka jā. Viņš atbildēja, ka jāt es varu, bet krist vairāk nē. Vēl nesen biju zirgā. Viss forši. Kurš jātnieks nav kritis? Mēs krītam ļoti daudz, tostarp arī es, dažreiz tā, ka zvaigznītes gar acīm. Treniņi dažkārt tiek ierakstīti, man ir arī kritiena video. Dakteris Gulbis to ir rādījis kā ļoti sarežģītu gadījumu gan medicīnas studentiem, gan fizioterapeitu kongresā un citur. Operācijas šajā kakla līmenī ar konkrēto metodi viņš veic aptuveni reizi gadā.

Atceros, man bija bail, ka no narkozes var pasliktināties atmiņa – vakarā pirms operācijas es ļoti cītīgi mācījos anatomiju un pirmais, ko es izdarīju pēc operācijas, pārbaudīju vai atceros tos nervus, ko biju iemācijusies. Un es atcerējos. Turklāt pagājušajā gadā absolvēju universitāti un nu arī pati esmu ārsts.

Rita

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Piedzimu kā trešais bērniņš ģimenē, vecāki ļoti nesatraucās, ka vēlāk kā citi bērni sāku staigāt, bet ievēroja, ka staigājot gāzelējos no viena sāna uz otriem. Kā pīlēns. Manai vecmammai bija gūžu mežģījums – viņa visu savu dzīvi nostaigāja ar displastiskām locītavām. Risks, ka kādam no bērniem tas pārmantosies, piepildījās – divu gadu vecumā man uztaisīja rentgenu un atklāja – abu gūžu locītavu mežģījums.

3 gadu vecumā man operēja vienu locītavu, nedaudz vēlāk – otru locītavu. Operēto kāju ieģipsēja pilnā garumā, otru līdz pusei, pa vidu starp kājām ievietoja puļķi. Un tā, “zvaigznītē”, es gulēju pāris mēnešus. Pēc tam atkal mācījos staigāt, gluži kā zīdainis – sākotnēji lienot, pēc tam rāpojot, vēlāk pieceļoties kājās un atbalstoties pret gultas malu, spēru pirmos soļus. Protams, bija dažādi ierobežojumi pēc operācijām, galvenokārt, lai saudzētu savas locītavas. Bērnībā daudz sabiju slimnīcās un sanatorijās. Ārsti un izmeklējumi – tas bija gluži normāli.

25 gadu vecumā man sāka sāpēt gūžu locītavas, sāku klibot un parādījās arī muguras sāpes. Nepadevos – vingroju un daudz nedomāju, kā risināt. Man šķita, ka tur jau neko nevar iesākt. Līdz kādu dienu paliku sēžam darbā uz krēsla ar neizmērojamām muguras sāpēm. Par pagrieziena punktu uzskatu vizīti vertebrologa, kurš izpētot manu anamnēzi, nosūtīju mani pie prof. P.Studera.

Paļāvos uz ārstu. Pirmās vizītes laikā, apskatot rentgena bildes, prof.Studers teica: “Nu te viss ir skaidrs! Jāoperē. Tik nedaudz jāpagaida.” Pāris gadu laikā sāpes labajā gūžas locītavā strauji progresēja, kliboju, lietoju pretsāpju zāles un staigāt kļuva neciešami sāpīgi. Dzīves kvalitāte, nesasniedzot vēl 30 gadu vecumu, bija drūma. Man bija 29 gadi, kad veica labās gūžas endoprotezēšanu. Tā man deva spēju no jauna atkal staigāt! Tā bija tik fantastiska sajūta – nākamajā dienā pēc operācijas piecēlos un nekas nesāpēja! Pēc pāris gadiem operēja otru gūžas locītavu.

Sasniedzot 33 gadu vecumu, es 5 reizes biju mācījusies staigāt un tieši pēdējā operācija man palīdzēja saprast manu vislielāko vērtību – es pati. Manas kājas ir rētainas, ir muskuļu grupas, kuras joprojām nestrādā, ikdienā mani pavada sāpes, bet mana iedzimtība manī ir attīstījusi neizmērojamu pacietību un izturību. Nejaušā satikšanās ar prof. Studeru pirms vairākiem gadiem ir ieviesusi vairākas korekcijas manā dzīvē. Pateicoties viņam, es iepazinu savu vīru un prof.Studers ir kļuvis par mūsu ģimenes daļu. Vīrs man deva neizmērojamu paļaušanos un sajūtu, ka es varu vairāk, kā esmu iedomājusies. Kļūt par mammu – šis jautājums mani vienmēr nodarbināja, jo zināju, ka tas manam ķermenim būs smags pārbaudījums. Tā ir mana vislielākā uzdrīkstēšanās.

Zane

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Man bija tikko nopirkts BMW. Aizņēmos naudu, lai nopirktu savu bembi.

Vedu strādniekus uz darbu, bija slidens ceļš, tikai ledus, un es ieplēsu traktorā, kas brauca pretī.

To mašīnu esmu redzējis vēl tikai vienu reizi, diezgan nepatīkami.

Pirms tam es biju tāds smukpuisīts, tad tā rēta uz galvas, diezgan traģiski izskatījās. Tagad gan man patīk, piestāv manam tēlam.

Kristaps

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Bija manas draudzens dzimšanas diena. Un mēs, būdamas maziņas, braucām ar paštaisītu motociklu. Es neko neatceros no brīža, kā uz tā uz uzkāpu līdz brīdim, kad biju slimnīcā. Protams, neko nesapratu, kas notiek. Man vēlāk stāstīja, ka es neizņēmu līkumu. Būtībā man ir izdedzināts caurums uz dibena, tur ir arī pārstādīta āda.

Kādreiz mans “life goal” bija atbrīvoties no rētas, domāju, ka tad beidzot sāksies dzīve.

Kad ar draudzenēm braucām uz jūru peldēties, es viņām teicu, lai iet visas man aizmugurē, es iešu pirmā. Bija bail no nepazīstamu cilvēku skatieniem. Tagad man tā vairs nav. Tas ir normāli un neviens cilvēks nav ideāls. Varbūt tā ir tā lieta, ko cilvēki ar rētam aizmirst.

Šarlote

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Tas bija ļoti, ļoti, ļoti sen. Ja pareizi atceros, tas notika 5 gadu vecumā.

Pilnīgākā sadzīve. Es palīdzēju mammai virtuvē pie plīts, viņa vārīja kaut ko klimpveidīgu un es uzgāzu katlu sev virsū. Bija lieli ķermeņa apdegumi, prāt nāk skaitlis 25%.

Ar šiem apdegumiem slimnīcā nodzīvoju vairāk par mēnesi. Kad atgriezos no slimnīcas, bija jau sācies mācību gads, nulles vai sagatavošanās klase. Mācījos savā lauku skoliņā, kur visi ir kopā no bērnības un neviens neko nejautāja. Rēta netraucēja, arī tagad es to neredzu un nejūtu. Man pašam liekas, ka tā ir neuzkrītoša.

Pēc kāda laika bija plāns tās rētas ņemt nost ar operāciju, jau biju nonācis slimnīcā, un strauji tuvojās noliktais laiks taisīt to operāciju. Bet man bija lielas bailes no operācijām. Slimnīcā es saaukstējos, un laikam dēļ tā operāciju nevarēja taisīt. Es biju tik ļoti laimīgs. Man tas likās superīgi.

Ivars

Laura Viluma / Laura Viluma Photography / Laura Viļuma / Elopement photographer / kāzu fotogrāfs

Mani vecāki ir mediķi un, apciemojot viņus darbā, joka pēc izdomāju uztaisīt kardiogrammu. Kad saņēmām rezultātus, atklājas kas nepatīkams un bija nepieciešamas papildus izmeklēšanas. Galu galā izrādījās 2.5 cm liels caurums sirdī (kambaru starpsienu defekts). Tas bija liels šoks. Vēlāk sekoja pārbaudes un gatavošanās, 19 gadu vecumā tika veikta operācija. Atceros, ka pamodos reanimācijā un raustīju rokas, jo likās, ka viss jāplēš nost. Tā kā krūškurvis tika pārgriezts uz pusēm, tas ik pa laikam čirkst.

Citi valkā gredzenus un auskarus, es nēsāju savu rētu.

Agnese

Tāpat kā mans bērns, es arī biju tāda, kas visur skrien.

Bet es to neatceros, man bija 1 gads. Ūdens bija uz malas. Aplēju visu galvu, paliku bez matiem. Visu aptina ar marles saitēm. Galva un seja bija vienās čūlās. Rētas palika, jo marles saites plēsa nost ar visām čūlām. Mana āda izskatās kā sapludināta glezna.

Dzīvē tā gadījies, ka man blakus uzradās līdzīgie. Sākumskolā bija draudzene, kas iekritusi karstā ūdenī, arī 9. klasē draudzene, kas nosvilināja roku. Un darbā kolēģe ar līdzīgu rētu.

Ilgu laiku atpakaļ domāju, cik man centimetri un cik nauda aizies, ja slīpēšu rētu. Arī skolā nenēsāju atklātas drēbes, bet tagad tas mani nesatrauc.

Signe